Jau kopš bērnības man nekad nav garšojuši lauku ēdieni un visādas burkās saglabātas lietas. Tie ievārījumi, marinējumi un lečo man vienkārši nešķiet apetīti rosinoši. Varbūt agrākos laikos, kad veikalos nekā nebija un katrs gurķis bija vērtība, tam visam bija jēga.
Bet šodien – pilni veikali, pilni ledusskapji… Kāpēc vēl krāt burkas, kuras pēc tam neviens neēd? Turklāt, atklāti sakot, arī veselīgi tas viss nav.
Vīra vecāki paši nav no laukiem – viņi visu mūžu nodzīvojuši pilsētā. Tikai pensijā, kā daudzi citi, pēkšņi sajuta vēlmi pēc “zemes” un pārcēlās uz mājiņu mazā ciematā. Tur nu viņi dzīvo jau piekto gadu, un katru sezonu mēs saņemam sūtījumus – burkas, maisus, kastītes.
Godīgi sakot, mana vīramāte nav bijusi kulinārijas karaliene nekad. Viņas ēdieni… nu, ēdami lielā badā, bet vizuāli – nu negribas pat pamēģināt. Arī svētkos viņas galds izskatās pēc mēģinājuma, nevis rezultāta. Acīmredzot, viņai vienkārši nav tās “rokas” priekš virtuves.
Interesanti, ka vīratēvs pat gatavo labāk – vismaz viņa gaļas ēdieniem ir garša un izskats.
Kad vīra vecāki pārcēlās uz laukiem, sākumā viņiem nekas īsti neauga – vīramāte tikai mācījās, kā ko stādīt, kā mēslo, kā laistīt. Bet jau nākamajā gadā viss sāka augt kā traks: siltumnīcā gurķi, dobēs – viss pārējais, ko vien var iedomāties. Viņa meklēja receptes internetā un sāka burkas griezt viena pēc otras – salāti, lečo, “viskautkā-assorti”.
Bet problēma bija viena – tas viss vienkārši negaršo. Pirmās burciņas viņi mums atveda ar lielu lepnumu. Mēs sākumā pat pagaršojām – intereses pēc, vai arī uz galda likām, kad ciemiņi atnāca. Bet… neviens īsti nēda. Burkas stāvēja ledusskapī, līdz satumsa un sabojājās – beigās nācās mest ārā.
Lai šāda situācija vairs neatkārtotos, mēs vīra vecākiem maigi mēģinājām paskaidrot: nu, neesam mēs lielie marinējumu cienītāji. Precīzāk – mēs nelietojam sāļos produktus, cenšamies ievērot veselīgu uzturu, un vispār – tas viss nav īsti mūsu gaumē. Bet viņi to uztvēra kā joku! It kā mēs viņus žēlojot, ēdot viņu lauku “krājumus”, lai tik neizraisītu nepatiku.
Un tā sākās jaunā kārtība – pagājušajā gadā viņi ieviesa ieradumu burkas mums sūtīt ar savu kaimiņu, kurš reizi mēnesī brauc uz mūsu pilsētu darba darīšanās – 120 kilometrus vienā virzienā! Taču toreiz mums vēl bija glābiņš – es visas tās burkas nodevu savam onkulim, vecpuisim, kurš ēda visu pēc kārtas un par gaumi nebija neapmierināts. Vienīgais lūgums – burkas pēc tam atdot, lai varam “atskaitīties”, ka paši esam noēduši.
Bet… onkulis apprecējās un pārcēlās prom. Un tagad – nav kam dot.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā un uzzini, kas tieši notika un kā viss beidzās
